Volfganga Vintera audzēkņi viņu sauc par Volfu vai Volfiņu. Kādreizējais valmierietis lielāko daļu mūža palicis uzticīgs Austrumu cīņu mākslām un jau daudzus gadus tieši caur cīņu kā lieliem, tā maziem māca līdzsvaru starp iekšējo agresiju un apzināto harmoniju. Pie Volfa nāk tie, kas meklē skolotāju, kas vienlaikus ir filozofs un cīnītājs. Jau leģendāras kļuvušas arī Volfa vasaras āra nometnes, kas notiek Vidzemē.
VOLFS – filozofs un cīnītājs
Intervija - raksts laikrakstam "Liesma"
Jau daudzus gadus esi prom no Valmieras, tomēr ik vasaru esi sastopams arī šajā pusē. Tiem, kas tevi nepazīst, kā tu pats sevi raksturotu – kas ir Volfs?
Esmu Austrumu cīņu skolotājs jau vairāk nekā 35 gadus, bet vispār manī ir daudz dažādu enerģiju, personību un apziņas stāvokļu, manī ir arī cīnītāja un viedā arhetips. Es arī lieliski apzinos, ka tas viss tur ir. Esmu treneris, bet manī ir arī dzejnieks, mākslinieks, arī matemātiķis. Manī ir arī māte, tēvs, sieviete un vīrietis… Ir liela kļūda domāt par sevi kā par vienu vienīgu personību.
Kā kļuvi par Austrumu cīņu skolotāju?
Ar cīņām sāku nodarboties vēlu, bet fantāzija par to man bija jau ļoti agrā bērnībā. Es esmu Valmieras teātra bērns. Kad septiņdesmitajos Māras Ķimeles jauno aktieru kurss ienāca šajā teātrī, tie bija Rīgas jaunieši, tāpēc tolaik teātrī Austrumu cīņas bija ļoti modē - līdz pat Brežņeva laika aizliegumam astoņdesmitajos. Tie jaunie vīrieši manās acīs tolaik bija etalons, šis teātris bija mana oāze un īstā audzināšanas vieta. Tur es varēju būt burvju pasaulē, kur apkārt staigāja bruņinieki, galma dāmas, cilvēki no citiem gadsimtiem, fantāziju tēli. Jau vēlāk savu personību veidoju caur Austrumu cīņām. Kā vidusskolnieks braucu uz treniņiem Rīgā. Vēlāk trenējos pie leģendārā valmierieša Kristapa Streiča, kas bija izcils ušu skolotājs, trenējos viņa grupā Liepājā. Kad Kristaps runāja, visi klusēja un klausījās, kā viņš cīņu pasniedza tādā mierīgā, klusā balsī. Ļoti no viņa ietekmējos. Kristaps gāja bojā prāmja „Estonia” katastrofā… Vēlāk mācījos vēl pie daudziem citiem, arī ķīniešiem. Esmu šim ceļam pateicību parādā par visu – nodarbošanos, stāvokli sabiedrībā, iztikas avotu. Esmu pierādījums tam, ka ar hobiju var dzīvot un nopelnīt. Es visu laiku krāju sevī zināšanas, lieku kopā savu dzīves puzli, un arī piedāvāju sevi sabiedrībai.
Kas ir šis piedāvājums, pēc kā cilvēki nāk pie tevis?
Austrumu cīņas ir holistisks pasaules uzskats, tajās ir viss…. Caur šo cīņu iepazīst budismu un daoismu - tās ir fiziskas filozofijas, ko bez fiziskā ķermeņa iesaistes ir grūti saprast. Sports, kustība un filozofija te iet roku rokā. Visa tā enerģiju tēma kā tāda, par ko tagad visi runā, ienāca Rietumos ne tikai no jogas, bet arī no cīņu mākslām. Otra lieta te ir dažādu stilu fiziskā vingrošana, trešais – pašaizsardzība. Vēl ir arī dzīves ziņa – meditācija, garīgums, bet būtībā tas viss ir viena mūka dzīves ceļš. Mani atrod tad, kad abās pusēs ir uzstellēts īstais magnēts. Cilvēki it kā nāk iemācīties cīnīties, sist, kauties, aizstāvēties, uzvarēt bez vardarbības, bet patiesībā viņi nāk pēc harmonijas.
Tu strādā arī ar tiem, kam ir problēmas ar dusmām un agresiju.
Jā, piemēram, viens čoms, eksistenciālais psihoterapeits, nāca pie manis risināt savus jautājumus – kāvāmies un boksējāmies pilnā kontaktā, meditējām. Es kaut kā jutu, ko viņam vajag… Nāk bērni – gan kā vienkārši uz sportu, gan arī ar uzvedības problēmām. Un tad man ir jāizseko līdzi, kā strādāt ar šo dažādību. Mums ir arī kolosāla ikvasaras nometne „Cīnītāji un meklētāji”. Atceros bija viens puika, mamma viņu atveda uz nometni un teica: „Nu, nebūs jums te nekas…”. Tas puika tiešām bija problemātisks. Pēc nometnes viņš pārstāja lietot zāles un teica mammai: „Mamm, ja tev ir grūti, tu pameditē.”. Tur pamatā bija kļūdas audzināšanā, bija jārunā arī ar mammu.
Būtībā tu beigās strādā ar visu ģimeni?
Jā, un nav tā, ka viņi atved bērnu un atstāj. Es esmu tik agresīvi harizmātisks, ka paņemu aiz matiem un ievelku visus. Es saku uzreiz, ko domāju. Tā arī varu paprasīt mammai, vai viņiem vispār mājās kāds vīrietis ir? Jā, esot. Tad prasu – un kā, tu esi ar viņu laimīga? Terapeits tiešā tekstā tā nevarētu atļauties pavaicāt, bet es varu. Protams, jādarbojas tā, lai neuzplēstu mammas vai tēva paša brūci. Tā ir tāda gadiem izstrādāta empātija, ko varu iedarbināt. Smalka padarīšana.
Kā cilvēki tam ļaujas?
Tā ir harizma, godīgums. Cīņas mākslas palīdz attīstīt spēju ieiet otrā cilvēkā. Tas ir talants, kas netika salauzts un bloķēts manā bērnībā. Tā ir augstākā māksla, kas pasaulē ir izgudrota. Mani interesē cilvēks kā tāds, es cilvēkus mīlu. Sanāk zināma dziedināšana – caur cīņas mākslu.
Tu rīko arī vasaras nometnes, kurās piedalās ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki. Patiesībā laikam nekā līdzīga Latvijā vispār nav.
Jā, uz nometni var braukt puikas un meitenes no 8 gadu vecuma un tālāk bez vecuma ierobežojuma. Arī vecāki grib un arī piedalās, ir bijuši arī vectēvi. Nometne notiek augustā Vidzemē atpūtas bāzē „Ķecis” netālu no Cēsīm. Sākotnēji nometne bija ušu-kunfu treniņu grupu bērniem pēc gada laikā labi padarīta darba. Tur viņi nedēļu pavada šajā dzīvesveidā, tas ir kā tāds mazs Šaoliņ klosterīša prototips. Ar laiku pievienojās arī iesācēji, kam ar cīņu nav pieredzes. Visi ļoti labi sadzīvo. Piemēram, tāds tēvs, kas lielākoties strādā datorā, atnāk, iesper pa boksa maisu un atkal sajūt libido spēku, enerģiju… Tēvi bieži ved dēlus uz treniņiem, lai īstenotu paši savu jaunībā neizdzīvoto sapni. Viņi to grib pārlikt uz citu būtni, bet bērns ir cits cilvēks! Un jūtot, ka tēvs jau pats to vispār gribētu, aicinu pievienoties. Un viņi ir tik priecīgi un liek mierā arī bērnu – mega terapeitisks brīdis! Arī mammas pievienojas.
Kas tieši notiek nometnē?
Mācāmies kunfu-saņda tuvcīņas tehniku - sitienus, spērienus, klupināšanu un pārmetienus. Trenējam ķermeņa elastību, spēku, veiklību, ir tradicionālie austrumu ieroči. Apgūstam psihotehnikas mieram, apzinātībai, budisma un daoisma pamatus, cīņas mākslu psiholoģiju, ētiku. Septiņās dienās pavisam iesācējiem to nevar iemācīt, bet var dot izpratni. Nometnes ideja radās savienojot manu ilggadējo austrumcīņu un meditāciju praksi ar pedagoģiskā darba pieredzi Jūrmalas Alternatīvajā skolā. Nometnē ir arī citi kolosāli skolotāji.
Ko dari ar, piemēram, pusaudžiem, kam „viss ir slikti” un „lieciet mani mierā”?
Ir reizes, kad vajag lielu drosmi un pašpārliecinātību nedarīt neko. Tas nāk no daoisma, jo mazāk dari, jo mazāk sū* savārīsi. Piemēram, nometnē bija tieši šāds pusaudzis ar lielu ekrānu atkarību, visu laiku gribēja sēdēt teltī. Bet pasaulē darbojas likumsakarības, tur bija arī kāds ļoti draudzīgs un aktīvs puisis, kuram interesēja viss- arī tas teltī sēdētājs. Un viņš gāja uz to telti, abi sāka sarunāties, un tā pamazām, pamazām… Un tas pirmais puisis jau ir izaudzis liels un vēl tagad atbrauc ar savu teslu pie manis uz nometni padzīvoties. Tur lietas dažkārt notiek mistiskā veidā, tā ir tāda šamaņošana, tā īpaši pat neko nedarot.
Cilvēki atbrauc vieni, bet aizbrauc pavisam citādi?
Bērniem tā dēvēto urbāno trauksmi nedēļas laikā noņem kā ar roku, jo tā ir īsta āra dzīve riktīgos laukos ar teltīm, ugunskuru. Ēdam īstu, labu mājas ēdienu. Par to atbild mana sieva un pavāri ļoti cenšas. Viņa izdara visu, lai suši un burgeru ēdāji ēstu zupas un putras. Un tā arī notiek, un visi ir laimīgi! Bērni sāk pamanīt un iemācās novērtēt svarīgāko – ka ūdens bija silts, ēdiens garšīgs, miegs labs. Pamatu pamats... Empātiski redzu, kā cilvēkiem dzīvē ir trūcis un cīņas mākslas ir tikai iegansts, lai mēs satiktos. Mēs ejam mežā, gāžam kokus un taisām savus koka ieročus. Tad tos izgrebj, izdrāž, izžāvē, katrs iegravē savu vārdu. Tavā zobenā ir tava dvēsele! Mums ir vakara aplis, kurā varam izrunāt visu, arī paburkšķēt. Cilvēki iegūst harmoniju, līdzsvaru, tā ir jaunu paradumu veidošanās, kaut kādas apskaidrības un atskārsmes, jo viņi grib vingrot, grib divas trīs reizes dienā ieiet meditācijā, grib būt cīnītāji.